Staburadze

1. Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,

Vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst ?

Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces,

Un vilnis vilnim klusas miņas čukst.

2. Ap tavu galvu saule liepas zeltī,

Pie tavām kājām baltas ievas zied,

Bet naktī mēness saldus sapņus stāsta,

Un gravu ēnās lakstīgalas dzied.

3. Slēp savas skumjas, daiļā klinšu meita,

Tev krūtīs kalta cieta, cēla sirds.

Vai arī tev šī dzīve liekas grūta,

Ka tavi vaigi asaraini mirdz?

4. Es raudāšu par dzimteni un māju,

Par likteni, kas manu laimi nīst:

No dzimtās zemes šķīries projām gāju -

Kâ vēja rauta lapa tālēs klīst.

5. Nāks ziedonis un rotās kalnus, lejas,

Un sirdī valdīs prieks kā jaunībā.

Tu biji mana pirmā mīlestība

Un būsi visu pēdējā.