Caruso [Latvian translation]

Šeit, kur jūra mirdz

un stipri pūš vējš

kādā vecā terasē pretī

Sorento līcim,

vīrietis apskauj meiteni

pēc tam, kad viņa bija raudājusi,

un tad sakārto balsi un sāk dziesmu:

Es tevi mīlu tik…

Tik ļoti, ļoti, zini…

Tā tagad ir straume,

kas šķīdina asinis dzīslās, zini

Viņš redz gaismas jūras vidū,

domā par naktīm tur, Amerikā.

Bet tās bija tikai zvejnieku ugunis

un balti dzenskrūves viļņi.

Sajūtot sāpes mūzikā,

viņš pieceļas no klavierēm.

Bet kad ierauga

mēnesi izejam no mākoņa,

viņam liekas saldāka pat nāve.

Viņš skatās meitenei acīs,

acīs zaļās kâ jūra.

Tad pēkšņi paradās asara,

un viņam liekas, ka viņš tajā slīkst:

Es tevi mīlu tik…

Tik ļoti, ļoti, zini…

Tā tagad ir straume,

kas šķīdina asinis dzīslās, zini

Lirikas spēks,

kur katra drāma ir viltus,

kur ar nelielu piepūli un mazliet mīmikas

var kļūt par citu.

Bet divas acis, kas uz tevi skatās,

tik tuvas un īstas,

liek tev aizmirst vārdus

un sajukt domām.

Pēkšņi viss kļūst nebūtisks,

pat naktis tur, Amerikā,

tu pagriezies un ieraugi savu dzīvi

gluži kâ dzenskrūves viļņus.

Ak, jā, tā ir dzīve, kas beidzas,

bet viņš par to vairs īpaši nedomā.

Tieši otrādi, viņš jūtas tik laimīgs

un atsāk savu dziesmu:

Es tevi mīlu tik…

Tik ļoti, ļoti, zini…

Tā tagad ir straume,

kas šķīdina asinis dzīslās, zini

Es tevi mīlu tik…

Tik ļoti, ļoti, zini…

Tā tagad ir straume,

kas šķīdina asinis dzīslās, zini